ceturtdiena, 16. februāris

atzīšanās.

man ir divas rokas, divas kājas, lieliska veselība un galva uz pleciem, kas ne tikai pasargā manu organismu no baložu izkārnījumu nokļūšanas tajā, bet arī labi izskatās un ir spējīga domāt.
taču nekas nav perfekts. jā, es arī biju pārsteigta, kad atklāju savus defektus, kas pēdējā laikā aizvien vairāk liek sevi manīt.

es esmu izlutināta. un man vajadzēja divus, komats, piecus gadus, lai saprastu, ka visas manas dzīves izvēles ir bijušas izlutināta bērna iegribas. bez seku apzināšanās, reālas situācijas novērtēšanas es daru to, ko gribu un nedaru, ko negribu. un tas nemaz nav forši.
iespējams, ka es esmu izniekojusi divus, komats, piecus gadus savas dzīves. bet es skaidri nezinu. man šobrīd tā liekas. taču iespējams, man tā liekas, jo esmu pieradusi, ka viss nāk viegli. iespējams man vienkārši ir ļoti, ļoti bail kaut ko vispār darīt.
pastāv divas iespējas:

1.  man nav taisnība. tad nekas cits neatliek kā censties un turpināt darīt iesākto.
2.  man šodien ir taisnība. tad ir vēl divas iespējas:

•  turpināt izniekot savu laiku un naudu,
• atteikties no visa, radikāli mainīt savu dzīvi un beigu galā atapties, ka tā nevajadzēja darīt

" Rather stay and look matters in the face, brave them out; perhaps precisely in so doing lies a lesson for us to learn." /Thomas Mann/

Iedod cilvēkam zivi, un viņš vienreiz būs paēdis.
Iemāci viņam ķert zivis, un viņš būs vienmēr paēdis.

Es visu mūžu esmu pārtikusi no zivīm par, kuru izcelsmi pārāk reti aizdomājos. es esmu dārzenis. un man nāk raudiens par to. kaut gan tas šoreiz nepalīdzēs. un diez vai tas vispār kādreiz palīdz.

I hope that some day,
I'll find my own way!
until then I am lost sheep.

un pavisam ļauni ir tas, ka es zinu, ko negribu. bet man nav ne jausmas, kas ir tas, ko es gribu.
pilnīgi nomaldījusies.
bet es to atkal norakstīšu uz miega trūkumu organismā, nepietiekamu uzturu un pārmērīgu bezdarbību.