sestdiena, 2. jūnijs

jau sen, sen (iespējams vēl senāk, jo no manas dzīves pēkšņi ir pazudusi nedēļa un es domāju, ka vakar vēl bija maijs) nevaru izdomāt ko iesākt ar manu mīļāko krekliņu.

Mans mīļākais krekliņš.
Mans mīļākais žests.
Mana mīļākā sejas izteiksme.

Lieta tāda, ka zīmējums sen ir nodilis un arī pats krekliņš novalkāts, izstaipījies un ar caurumiem. tādu vilkt kauns. ārā mest žēl.
bija ideja to pāršūt par grīdas lupatu. (respektīvi, nomest zemē un mazgāt grīdu.) taču es zināju, ka man ienāks prātā labāka doma, tāpēc nesteidzos un turēju krekliņu ieslēgtu skapī, ar apņemšanos to vairs nekad, nekad nevilkt mugurā.
sērfoju internetā un uzgāju lielisku ideju kā no T-krekla auduma var pagatavot rokassprādzi.