istabā ienāk māsa ar paziņojumu "ja līdz piektdienai tu nesavāksies, tavs suns būs jāatdod".
tas domāts tā, ka man līdz piektdienai jāiemāca trīs mēnešus vecu kucēnu nečurāt istabā.
šī doma ir absurda vairākos variantos.
pirmkārt. ir nereāli nedēļas laikā iemācīt tik mazu kucēnu, kurš iepriekš bija pieradis likt čupiņas un taisīt peļķītes, kur pagadās, čurāt tikai ārā un prasīties uz tualeti, jo
pirmkāt, viņš ir pārāk mazs,
otrkārt, pārāk īss laika posms,
treškārt, pa dienas vidu neviena, kas varētu viņu izvest laukā, nav mājās.
bet ja nu tomēr ir kāds, kurš domā, ka tas ir reāli, dodiet man ziņu kopā ar visu pamācību pa soļiem kā to izdarīt.
otrkārt. tas, ka to paziņo viņa. mana māsa. kura ir vienpadsmit gadus jaunāka. kādā sakarā? mamma tā esot teikusi. tikai mamma pirms tam vairākas stundas bija mājās un par to neteica ne vārda. kurš te tagad ir mamma?
treškārt. tās čupas un peļķes jau nav nemaz tik lielas un nav grūti savācamas.
ceturtkārt. iet un atdot? tā vienkārši? es tā nevaru. bet ja ir kāds uz to spējīgs, tad tik uz priekšu. ejiet, ņemiet, atdodiet kādam. un es atadīšu, ko no tā cilvēka paņemt un kādam atdot...
piektkārt. mēs taču kopā sarunājām uzņemties atbildību. es zināju, ka būs nepieciešams laiks un pacietība. kāds cits laikam nav īsti apsvēris visus plusus un mīnusus.
skumji, ka arī mana ģimene taisās kļūt par vienu no ģimenēm, kas neapdomāti paņēmuši dzīvnieku domās, kur un kā to aizgrūst prom.
turam ķepas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru