tā tik bija naksniņa.
gulēju savā gultā. tā ir divstāvīga un tiek dalīta ar māsu- viņa augšā, es apakšā.
ap pusdiviem naktī dzirdēju baigo skaņu, tā it kā no kaut kurienes kaut kas nolītu zemē. pirmajā brīdī likās, ka tā ir spēcīga lietusgāze. kaut kas uzšļakstījās uz manas sejas. tad nodomāju, ka lietus jau tik ātri nenolīst. un es taču esmu dzīvoklī. jumts šeit nekad nav pat pilējis (tpu, tpu, tpu). ...
ar roku noslaucīju to, kas bija uzpilējis uz manas sejas. tomēr nevarēju aizmigt, nepaskatoties kas tas bija. sniedzoties ieslēgt lampiņu, es iegrābos... kaut kur... slapjumā... ieslēdzot gaismu un ieraugot skatu apkārt, radās iespaids, ka kāds ir uzsprādzis. māsa paskatījās uz mani no augšas (tas nozīmē, ka viņa neuzsprāga), es jautāju vai viņa apvēmās. es vēl līdz galam nebiju sapratusi kas noticis.
Viņa atbildēja: "nezinu.... laikam.... ha, ha.... ups..."
tā kā esmu pārāk izlepusi, lai tīrītu savas desmitgadīgās māsas vēmekļus (vai arī man ir citi iemesli to nedarīt), tad gāju modināt mammu. arī viņa par to, ko ieraudzīja bija maigā šokā.
likās, ka pievemta ir visa istaba. bija novemta mana gulta, mans nakts skapītis, tam blakus esošais rakstāmgalds, mans dators, seši telefoni, drēbes, kas stāvēja uz krēsla pie gultas, suņa gultiņa, kas stāvēja pie rakstāmgalda, grīda un viss, kas uz tās atradās, ieskaitot čības un paklājiņu,apvemta biju arī es un otrā stāva gulta.
veļu biju ieplānojusi mazgāt. bet ne jau naktī. tomēr mazgāju naktī. un ap trijiem, kad viss nākamajai dienai nepieciešamais bija tīrs, beidzot devos gulēt!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru