viss sākās ar to, ka manas māsas kaķis Sniedziņš, hormonu vadīts, sarīkoja mājās traci. šņācot un vēzējoties ar ķepām skrēja virsū manai māsai. viņš bija šādi uzvedies arī pirms tam. es nenobijos un devos kaķi sagūstīt, tomēr šoreiz bija citādāk. Sniedziņš arī pret mani vēzēja savas baltās ķepas. es metos bēgt un slēpos savā gultā zem segas. bet sniedziņš mierā nelikās un klupa virsū pēdējam uz grīdas esošajam drosminiekam- sunim. ar šo izgājienu kaķis mani sadusmoja ne pa jokam. viņš tika sagūstīts un iespundēts vannas istabā, lai apdomā savu rīcību un neapdraud cilvēku drošību, līdz brīdim, kad ieradīsies mamma un palīdzēt izlemt ko ar tādu zvēru darīt.
lēmums nebija pārsteidzošs. vienojāmies par to, ka kaķis pilnīgi noteikti grib, lai viņu izkastrē.
visu nakti mūsu mīlulis tika turēts badā, jo pirms kastrācijas operācijām tā vajagot- 12 stundas nebarot dzīvnieciņu. tas saistīts ar risku aizrīties pašam ar saviem vēmekļiem, kad notiek mošanās no narkozes. un iespējams vēl kaut kādām man nesaprotamām parādībām.
mēģinājām veterinārārstu sazvanīt no deviņiem rītā, lai mūsu runcis pēc iespējas ātrāk tiktu vaļā no saviem bumbuļiem starp kājām. daktertante laikam vēl gulēja. vai kaut kur pieņēma cāļu dzemdības, tāpēc neatbildēja.
tad nu meklējām tuvāko rezerves variantu. dakteronkuls bija tik atsaucīgs, ka bija gatavs mūs pieņemt jau pēc 15 minūtēm. diemžēl, viņš neatradās 15 minūšu attālumā. sarunājām limuzīnu, kas mūs aizveda uz klīniku. Sniedziņš pa ceļam bija trakoti traki satrakojies un pie pašas klīnikas gandrīz izmuka no somas, kurā mēs viņu transportējām.
ienesām kaķi klīnikā un devām dakteronkulim. visi bijām sabijušies no sava zvēra un kā dakteris paņēma kaķi rokās, paši metāmies bēgt. dakteronkulis izskatījās ļoti pārsteigts par mūsu rīcību. viņš pavisam mierīgi izņēma kaķi no somas, pačamdīja viņam starp kājām, pateica, ka pēc nepilnas stundas mūsu kaķis būs gatavs un aiznesa viņu.
nu un šis viss raksts par to, ka beidzot sanāca satikt vienu normālu dzīvnieku dakteri, jo līdz šim man bija nācies sastapties tikai ar tādiem, kas kaut ko tirinājās un ņēmās un vēl paši lika dzīvnieku turēt, kamēr tiks iedota pote un vēl tad nevarēja tikt galā. un re, man par brīnumu izrādās, ka ir arī tādi dakteri, kas visu operāciju var vieni uztaisīt un bez jebkādas tirināšanās, raustīšanās un vēl nez kādiem izgājieniem, kas nekādi neliecina par profesionalitāti un atstāj iespaidu, ka ārsts pats nesaprot ko dara.
pēc nepilnas stundas arī sadabūjām savu Sniedziņu atpakaļ pavisam sagurušu, tas ir, gulošu. es no briesmīgā skata gandrīz paģību.
tomēr visu mājupceļu priecājāmies kāds dakteronkulis jauks un izdarīgs.
un arī kaķis tagad ir mainījies. vairs neuzbrūk bez iemesla. atkal spēlējas kā kādreiz. un pret suni kļuvis tik draudzīgs, ka vēlas gulēt ar viņu vienā gultiņā.
 |
| Sniedziņš Lotāra gultā |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru