ceturtdiena, 10. februāris

izdomāju! rakstīšu blogu par visu un par neko.
pirmais ieraksts par neko.

mana mamma un es Iecavas parkā, 2010.gada rudens

mamma ar mani nerunā. un ja tā labi padomā, tad viņai pat ir iemesls. esmu aizņēmusi vienīgo mājās esošo interneta kabeli, lai varētu publicēt jaunu ierakstu savā blogā. pieļauju, ka viņa domā, ka šī ir tikai laika nelietderīga izmantošana. un savā ziņā es viņai pat piekrītu.
tā vietā viņa būtu ar interneta palīdzību komunicējusi ar saviem draugiem. es viņai to aizliedzu. viņas dusmas ir pamatotas. taču šo klusēšanu es nevaru izturēt, tāpēc mēģināšu rakstīt ļoti ātri.

es un mana māsa. mēs esot mazliet līdzīgas.

patiesībā man ir ļoti jauka mamma. tikai mazliet vairāk kā reizēm es viņu nemaz nesaprotu. un viņa mani laikam arī.

man ir arī diezgan jauka māsa. viņai ir jauns mājdzīvnieks. tā esot sūdu muša. iesprostota starp galdu un plastmasas trauciņu tā gaidīja savu nāvi, līdz es ieminējos, ka tā ir spīdzināšana. tad māsa izlēma mušu izlaist pastaigāties un tagad mēģina to no jauna noķert. viņai arī esot mušu mazliet žēl, bet tā pati esot vainīga, ka līdusi, kur viņu nesauc.
vispār mana māsa ir ļoti jauka. un viņa ļoti klusi un gandrīz nemanāmi gatavo man un mammai Valentīndienas pārsteigumu. es par to pat gandrīz nemaz neko nenojaušu. pirmo reizi gaidu 14. februāri, lai uzzinātu kas ir pārsteigums, kas mani gaida.


un tagad es izbeigšu savu nenozīmīgo muļķošanos. apsolu, ka nākamais ieraksts nebūs tik bezjēdzīgs, bet nesolu, ka nebūs vēl bezjēdzīgāks.
P.S. ir briesmīgi, kad mājās ir tikai viens interneta kabelis, ja pie tā grib pieslēgties vairāk kā viens cilvēks. laikam būs jāzvana Lattelecom. kādu dienu. kad pulkstenis nerādīs, ka Lattelecom darbalaiks ir jau beidzies.